Śivaśaktiavinābhāva-Stotra
तवचकाचननस्तुतिरम्बिके सकलशब्दमयीकिलतेतनुः।
निखिलमूर्तिषुमेभवदन्वयो मनसिजासुबहिष्प्रसरासुच॥ १ ॥
tava cakānanastutir ambike
sakalaśabdamayī kila te tanuḥ
|
nikhilamūrtiṣu me bhavad-anvayo manasijāsu bahiḥ
prasarāsu ca || 1 ||
इतिविचिन्त्यशिवेशमिताशिवे
जगतिजातमयत्नवशादिदम्।
स्तुतिजपार्चनचिन्तनवार्जिता
नखलुकाचनकालकलापिमे॥
२
॥
iti vicintya śive śamita-aśive jagati jātam ayatna-vaśād
idam |
stutijapārcanacintanavārjitā na khalu kācana kālakālāpi
me || 2 ||
(Abhinavagupta: Gitārthasaṅgraha,
Kommentar zu Bhagavad-Gītā 15.19)
O Ambikā (ambike),
dein (tava) Antlitz (caka) ist
verehrungswürdig (ānanastutir), dein Körper (tanuḥ)
ist in der Tat (kila) aus allen (sakala)
Lauten (śabda) zusammengesetzt (mayī).
In
allen Ausdrucksformen (nikhilamūrtiṣu) bist du
mir (me) gegenwärtig (bhavad) als
dieser Zusammenhang (anvayo) alles
Geistgeborenen (manasijāsu),
die somit (ca) von dir ausströmen (prasarāsu)
So (iti)
bedacht (vicintya), o Gütige (Śivā),
die das Unheilvolle besiegt (śamita-aśive), ist
ja diese (idam) Welt (jagati) mühelos
(ayatna-vaśād) aus dir hervorgegangen (jātam).
Und durch Lobgesang (stuti), Mantra Rezitation
(japa), Verehrungsrituale (arcana) und
Kontemplation (cintana) erlange ich (vārjitā)
wahrlich nicht (na khalu) irgendetwas
Beliebiges (kācana) als eben dein Höchstes
Wesen (kālakālāpi).
|